media punk

Vai nav interesanti, kādas sakritības dzīve reizēm mēdz piespēlēt? Lūk, piemēram, šajās dienās divās dažādās valstīs norisinās diskusija par visnotaļ līdzīgu jautājumu. Proti, par to, kā un uz kādiem principiem balstoties masu mediji izvēlas, kādiem viedokļiem un no kādām mutēm parādīties avīžu slejās, interneta portālu vārsmojumos, kā arī radio un televīzijas ēterā. Visu cieņu redakcionālās neatkarības principam — taču arī žurnālisti ir tikai cilvēki un mēdz kļūdīties. Šai neatkarībai ir savas robežas.

Zviedrija un Latvija. Diskusija pēc būtības viena un tā pati. Taču, kamēr vienā Baltijas jūras krastā tā ir dziļa, argumentēta un profesionāla, otrā krastā tieši pretēji — sekla, aroganta un nepiedodami pavirša.

Viens no lielajiem dienas avīžu milžiem Zviedrijā, labējā Svenska Dagbladet, pēdējo dienu laikā piedzīvo lielu kaunu. Rakstā par vakcinēšanos pret noteiktu dzemdes kakla vēža formu kā “pret” viedoklis iekļauts apšaubāmas kustības paustais — ka šī vakcinēšanās pilnībā jāpārtrauc, jo vakcinēšana, iespējams, esot izraisījusi cilvēku nāvi ASV (zinātnisku pierādījumu korelācijai gan nav pilnīgi nekādu).

Tas, ko Svenska Dagbladet nepasaka saviem lasītājiem, ir neglaimojošie fakti par šīs kustības pasaulskatījumu. Konspirāciju teorija pēc konspirāciju teorijas — sākot ar holokausta apšaubīšanu un 11. septembra teroruzbrukumu aprakstīšanu kā pašu amerikāņu roku darbu un beidzot ar to, ka politiku visā pasaulē kontrolē no kosmosa ieceļojušas ķirzakas. Tas viss ir lasāms kustības interneta lapā. Taču Svenska Dagbladet rakstā par to — ne vārda.

Kolēģi no citiem laikrakstiem skarbi kritizē šīs kustības “ekspertu” apšaubāmo viedokļu publicēšanu, norādot, ka šāda cienījamu mediju rīcība leģitimē marginālo kustību. “Uzticams informācijas avots, tikpat svarīgs kā oficiālās institūcijas? Diezin vai,” tā par šiem vakcīnu oponentiem izsakās Aftonbladet. “Tā būtu tā svarīgā balss, kura jāizceļ diskusijā par vēža formu, kas katru gadu nogalina 150 sievietes, 110 no kurām varētu izglābt?” tā savukārt vaicā Dagens Nyheter.

Šādas publiskas diskusijas par mediju kvalitāti un standartiem Zviedrijā ir ikdiena. Viedokļapmaiņa regulāri notiek avīžu redakciju slejās, blogos, īpaši mediju jautājumiem veltītos radio raidījumos, tviterī. Redakcionālā neatkarība tiek piesaukta ļoti reti — jo neviens jau necenšas agresīvi iejaukties kolēģu darbā vai, pasarg dievs, kādam kaut ko aizliegt. Ja kolēģi norāda uz acīmredzamu lažu, tad notiek arī atvainošanās un kļūdu labošana.

Taču Latvijā pietika dažiem žurnālistiem un citiem tviterī izteikt šaubas par Jurģa Liepnieka un Dana Titava kā studijas viesu piemērotību Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā”, tā tūliņ tiek ieņemtas aizsargpocīcijas un sākas uguns atklāšana pret kritiķiem. Redakcionālā neatkarība, nost ar cenzūru! Iedodiet sarakstu ar tiem, kurus nedrīkst intervēt! Un tā tas turpinās. Ieklausīties un padomāt — nē, tas ir par daudz prasīts. Galvenais — aizstāvēties un nepadoties, neatkāpties ne par milimetru!

Situācija kļūst vēl amizantāka, kad diskusijā ar paziņojumu, ka skatīs viesu izvēles jautājumu no profesionālas žurnālistikas principu skatpunkta, iejaucas Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome.

Akvaimanuvai! Pēkšņi atklājās, ka ne vienam vien žurnālistam nav pa prātam tas, ka padome tiešām veic (pagaidām gan konkrētajā gadījumā tikai grasās veikt) savus likumā paredzētos pienākumus. Proti — “uzklausa, analizē un apkopo skatītāju un klausītāju ierosinājumus, sūdzības un citu informāciju par elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbību”, kā arī veic “izplatīto programmu satura un kvalitātes izlases veida pārbaudi”. Var diskutēt par dažu padomes locekļu konkrētiem izteikumiem publiskajā telpā. Taču pēc būtības atsaukties šeit uz redakcionālo neatkarību un it kā cenzūras draudiem ir antiintelektuāla refleksija un nekas vairāk.

Tālis Linkaits tviterī jau aicina Latvijas Žurnālistu asociāciju vērsties pret Aida Tomsona apspiešanu. Džeina Tamuļeviča piebalso: “Žurnālisti tiek kritizēti par to, kuru personu viedokļus izvēlas izmantot? Hallo, mēs demokrātiskā vai kādā valstī dzīvojam?” Tālis Eipurs arī piefleitē jestrajai redakcionālās neatkarības sargsuņu komandai: “tagad NEPLP būs tā, kas norādīs, kam ticēt un kam neticēt? Ja tā – gaidu persona non grata sarakstu vai konkrētu neaicināmo kritēriju listi”.

Protestē ne tikai paši “Krustpunktā” un Latvijas Radio, bet arī pilnīgi citu mediju darbinieki. Laikam jau baidās, ka kāds varētu paanalizēt arī viņu garadarbus un pavaicāt, kāpēc izvēlēti šie viedokļi un to paudēji. Tāpēc jārej un jākož, lai saprot — nelieniet pie manas būdas, tā ir mans īpašums!

Savdabīgi, ka viss tiek kaut kā noreducēts uz Aida Tomsona personību, lai gan ne jau viņš viens pats pieņem lēmumus par studijā aicināmajiem viesiem, un problēma ar tādu politiķu pakalpiņu un PR mutesbajāru kā Liepnieks un Titavs mantrveidīgu tiražēšanu un popularizēšanu medijos ir drīzāk strukturāla, nevis balstīta atsevišķu mediju darbinieku gadījuma rakstura kļūdās. Padomāsim — kas paliek pāri no Liepnieka, ja nomizo visu to kārtu, ko veido viņa zīmēšanās te vienā radio, te citā avīzē? Nekas, totāls tukšpadsmit. Viņš ir nulle. Vienīgais, ko prot — nekaunīgi izmantot mediju lētticību un plaši izplatīto dzeltenīgumu (vienmēr vajadzīgs kāds, kas pastāsta kaut ko “interesantu”, kas ir daudz svarīgāk par objektivitāti, līdzsvarotību, kompetenci utml). Nu, un tad vēl uzdoties par redaktoru kādai interneta lapelei — politpartejiskas propagandas bordelim, ar visiem tai piedienošajiem pupiem un dibeniem. Pārdevās vakar, pārdodas šodien un pārdosies rīt. Un, lai bīdītu savu politisko propagandu, viņiem vajag medijus.

Vai medijiem vajag šādus korumpētus pīārščikus? Vajag piedalīties viņu smalkajā propagandas pavedienu vērpšanā? Bet ko Latvijas mediji ir darījuši gadu garumā? Aicinājuši tādu Liepnieku izteikties, laiduši viņu, tā teikt, uz apli. Latvijas Radio pilnīgi droši var teikt, ka to jau iepriekš ir darījuši, teiksim, BNS, tie savukārt var atsaukties uz LETA, tie savukārt uz “Dienu”, utt utjp.

Te nu bija redakcionālā neatkarība… Īsta redakcionālā neatkarība nozīmē, ka redakcija prot un spēj pati neatkarīgi izvērtēt, vai un kāpēc konkrētu cilvēku aicināt izteikties par konkrētu tematu. Tieši tāpat jautājumā par Vanšu tilta pašnāvnieka leciena video rādīšanu vai nerādīšanu viens no argumentiem bija — bet to taču vienalga ielikšot Youtube, un kāds cits medijs vienalga izmantos šos kadrus! Stāstīju par šo domu gājienu kādai kolēģei Zviedrijā, viņa brīnījās. “Kā, vai tad jums katrā medijā nav atbildīgais izdevējs? Mūsu valstī redakcionālā neatkarība nozīmē, ka šis cilvēks nekādā gadījumā nedrīkst pieņemt lēmumu par publikāciju, balstoties uz iespējamām citu mediju izvēlēm vai iespējamām publikācijām Youtube vai citur,” tāds bija viņas komentārs. Taču — kas Zviedrijas medijiem ir ābeces patiesība, Latvijā visbiežāk tiek apsmiets un/vai ignorēts.

Nobeigumā — citāts no iepriekšminētā Dagens Nyheter komentāra. Šķiet, aktuāls arī šajā Baltijas jūras pusē.

Izskatās, ka medijus kopumā ir skāris kaut kāds debašu bacilis, kas spiež veidot žurnālistiku, kurā vārds tiek nostādīts pret vārdu neatkarīgi no tā, kas tie ir par vārdiem. “Vai zeme ir plakana? Viens par, viens pret — bliežam!” It īpaši kliedzoši tas ir klimata pārmaiņu draudu jautājumā, kur nepieciešamība pastāvīgi “diskutēt” par un ap zinātnisko konsensu tādā akūtā un nozīmīgā jautājumā sēj šaubas, kuras bremzē nepieciešamos pasākumus un konkrētu rīcībpolitiku.

Tas, ka ir tiesības paust visus viedokļus, nenozīmē, ka tie visi un visās situācijās ir vienlīdz vērtīgi, lai tos uzklausītu.

Diezin vai Titava un Liepnieka politiskā propaganda ir pietiekami vērtīga, lai šos batonus kā ciniskā, vardarbīgā penetrācijas aktā atkal un atkal bāztu Latvijas Radio klausītāju ausīs. Viņi ir pelnījuši vairāk. Ticiet man, arī tā izdaudzinātā “tante Bauskā”.

Didzis Melbiksis

Multilingual citizen. Europe, Sweden, media, politics.



Feedback
& suggestions
can be directed to










Powered by WordPress.
This work is licensed under a Creative Commons Attribution-NonCommercial-NoDerivs 3.0 Unported License.