media punk

Rēgs klejo pa Latvijas žurnālistu cunftes ārēm. Paštaisnuma un antidemokrātijas rēgs. Diemžēl tas ir iefiltrējies arī tādā visnotaļ progresīvā organizācijā kā Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA).

Jau labu laiku kopš iestāšanās mani nav īsti apmierinājis (maigi izsakoties) šīs organizācijas vadības darba stils.

Taču svaigākais LŽA paziņojums — par Roberta Ķīļa it kā iejaukšanos LTV raidījuma “100. panta preses klubs” man liek vaicāt, vai nav laiks nomainīt vismaz daļu no LŽA valdes.

Kas tad īsti bija noticis? Cik var saprast no medijos atstāstītā (kas, protams, ir un paliek fraagmentārs notikušā atspoguļojums), izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis atteicies nākt uz augstākminēto LTV raidījumu, ja tajā piedalīsies Latvijas Studentu apvienības (LSA) vadītājs Edvars Ratnieks. Tāpat ministrs esot izteicis pretenzijas par vienu no uzaicinātajiem “žurnālistiem” Nilu Saksu.

Rezultātā LTV izlēma Ratnieku neaicināt, bet Saksu ēterā nedaudz pakacināt par viņa PR sfēras darbībām.

LŽA izplatītajā histēriskajā paziņojumā (pilnu tekstu skatiet šī bloga ieraksta beigās) par šo incidentu tiek konstatēts, ka ministra birojs iejaucies raidījuma dalībnieku atlasē un raidījuma saturā, un notikušais tiek dēvēts par “spiedienu”.

Piekritīšu, ministra rīcība, iespējams, nebija ministra cienīga, taču saukt to par politisku spiedienu, kā to savā blogā precīzi norāda Iveta Kažoka, ir pārspīlējums. Turklāt, ņemot vērā ap LSA pēdējā laikā notikušās peripetijas, ir leģitīmi vaicāt — vai Ratnieku vispār bija jāaicina uz raidījumu.

Un te nu mēs nonākam līdz jautājuma būtībai. Kas izvēlas raidījuma dalībnieku sastāvu? To ir jādara redakcijai, un tā tas arī šajā gadījumā bija. Kā man ir norādījuši kolēģi no Zviedrijas, tur redakcionālā neatkarība nozīmē, ka lēmumus par medija saturu nekad, nekad un vēlreiz nekad nedrīkst pieņemt, pamatojoties uz viedokļiem vai ieteikumiem no ārpuses! Tas attiecas arī uz citu mediju izvēlēm — tas, ka kāds cits medijs izvēlas kaut ko publicēt vai aicina izteikties konkrētu cilvēku, nedrīkst būt pamats redakcionālai izvēlei.

Nākamais jautājums — kāpēc LTV piekāpās Ķīļa prasībai? Nekas nav dzirdēts par kādām iespējamām represijām “nepakļaušanās” gadījumā, izņemot ministra neierašanos uz raidījumu. Un lēmums par ierašanos vai neierašanos uz kādu raidījumu jau nu gan ir un paliek ministra kompetencē. Paldies dievam, ka nedzīvojam valstī, kur valdības locekļiem ir absolūts pienākums piedalīties TV raidījumos. Cita lieta — vai Ķīļa argumenti bija pietiekami spēcīgi.

Jāsecina, ka LTV žurnālistiem ir radušās nopietnas problēmas ar mugurkaulu. Raugiet — pietiek ar vienu zvanu “no augšas”, un tiek dancots pēc stabules. Ne jau ministrs ir izdarījis spiedienu uz raidījuma saturu — to ir izdarījuši attiecīgā raidījuma veidotāji. Turklāt rupji pārkāpjot augstākminēto redakcionālās neatkarības principu. Neaizmirsīsim, kas galu galā dabūja atkāpties “horizontālā taimkoda” gadījumā — ne jau zvanītājs (lai gan toreiz varbūt vajadzēja gan), bet LTV cilvēks. Un pareizi! Ja tev mugurkauls ir izļurkāts kā veca lupata, tad labāk ej kalpot kapitālisma struktūras apkalpojošā sfērā, nevis piesārņo sabiedrisko mediju vidi ar savu klātbūtni!

Protams, ar cilvēku nomaiņu vien plašākā griezienā lietas nevar izmainīt — jo arī šis kārtējais gadījums liecina par strukturālām problēmām (tātad ne indivīdu līmenī!) ne tikai LTV, bet arī visā mediju vidē.

Un te nu mēs nonākam līdz “žurnālistam” Nilam Saksam. Cilvēkam, par kuru LŽA paziņojumā nav ne pušplēsta vārda. Cilvēkam, uz kuru visaugstākajā mērā attiecas augstākminētais raksturojums par izļurkāto mugurkaulu. Nils Sakss ir piemērs indivīdam, kurš pārdod savu rakstniecisko talantu (atzīsim, prot puisis rakstīt) tam, kas maksā. Nekādu citu kritēriju viņa “profesionālajā” darbībā nav. Vienalga, kas maksā — partija, bizness, mediji vai tādi propagandas kanāli kā puaro.lv. Žurnālists? Zārkā es esmu redzējis tādus žurnālistus! Cilvēks strādā puaro.lv, kura redaktors ir visiem labi zināmais pīārščiks un šarlatāns (polittehnologs — tā nu gan ir feina profesija, tāpat kā astrologs vai melnās maģijas adepts) Jurģis Liepnieks. Šādu “izdevumu” “žurnālistu” aicināšana (ar regulārām atrunām, ka “runā interesanti”, “pazīst drēbi”, “citi viņu arī aicina”) uz sabiedriskās televīzijas raidījumiem, turklāt saucot viņus par žurnālistiem — lūk, tas ir gan spiediens uz medijiem, gan drauds demokrātijai un mediju brīvībai.

Taču LŽA paziņojumā par to ne vārda. Kāpēc?

Tāpēc, ka mūsu vidū klejo tas sākumā minētais rēgs. Piesaucot redakcionālo neatkarību, mēs esam gatavi atbalstīt dažādu antidemokrātisku pseidožurnālistu viedokļu popularizēšanu. Šiem “mēs” diemžēl ir pievienojusies LŽA vadība. Jau iepriekš bija gadījums ar raidījuma Krustpunktā viesiem (Liepnieku & co), kad LŽA iekšējā e-pasta listē notika plašas diskusijas. Izskanēja dažādi viedokļi, arī es savu paudu (var lasīt šeit). Rezultāts? LŽA valde izplatīja paziņojumu, kurā viss noreducēts uz personālijām (Dulevska pret Tomsonu), bet no tiešām interesantajiem biedru viedokļiem raidījuma viesu izvēles jautājumā ne miņas.

Kā to citādi nosaukt, ja ne par paštaisnumu un antidemokrātiju? Vai LŽA tomēr nebūtu jāpauž tās biedru kopīgs viedoklis svarīgos jautājumos? Vai nebūtu pareizi un demokrātiski, ja par katru organizācijas paziņojumu varētu teikt — zem tā ar savām asinīm ir gatavi parakstīties vairākums biedru? Vai LŽA valdei tas nerūp?

Protams, vienkāršāk jau ir izplatīt atsevišķu cilvēku sacerētus “pareizos” paziņojumus — ko nu tur biedrus iesaistīt, tas taču ir sarežģīti un laikietilpīgi. Ko nu mēs te ķēpāsimies ar tādām lietām kā demokrātisks process organizācijas iekšienē… Tikai tad ir jāvaicā — dārgā LŽA valde, kam jums biedri vispār vajadzīgi? Lai biedru naudu iekasētu?

Ar svaigāko paziņojumu LŽA iet vēl tālāk. Netiek pat vaicāts pēc viedokļiem iekšējā e-pasta listē. Un tas mani ļoti, ļoti sarūgtina. Strādājot Zviedrijas radio, man (cilvēkam, kurš tur nebija pilnas slodzes darbinieks) nāca un vaicāja viedokli gan par plānotām reorganizācijām, gan par jauniem raidījumiem. Vai es vienmēr varēju kaut ko jēdzīgu pateikt? Nē. Bet man vismaz deva iespēju izteikties — turklāt man nebija jālaužas durvīs, ja man bija kas būtisks sakāms. Un tas ir ļoti, ļoti daudz. Iekļaujoša organizācija rada cilvēkos sajūtu, ka viņi nav kaut kāds aunu bars, kurus gana diktatoriski vagari. Cilvēki redz un saprot, ka, ja vien viņi spēj savu skatījumu skaidri noformulēt un par to argumentēt, tad viņos ieklausās. Tieši šādu iekļaujošu organizāciju es vēlos redzēt LŽA veidolā. Taču līdz šim tā arī neizdodas saskatīt.

Man rodas šaubas, vai pašreizējais LŽA valdes sastāvs vispār ir spējīgs pilnvērtīgi pildīt savas funkcijas. Neļaujot biedriem aktīvi piedalīties visas LŽA paziņojumu veidošanā, valde tikai pierāda savu vājumu. Un jā, arī mugurkaula disfunckiju!

Atcerēsimies Džona Stjuarta Milla tēzi — arī “pareizi” viedokļi kļūst par dogmām, ja tos neļauj apstrīdēt atklātā diskusijā.

Un ko darīsim dienā, kad kāds no LŽA valdes ar ietekmi lēmumu veidošanā un pieņemšanā “saietekmēsies” no, teiksim, kādas politiskas partijas?

Ja tas notiktu šodien, sekas būtu katastrofālas. Es to nevēlos. Tieši tāpēc es aicinu LŽA valdi apsvērt tās sastāva vismaz daļēju nomaiņu, lai tas pēc iespējas labāk atspoguļotu Latvijas medijus (gan pēc mediju dažādības, gan pēc personāliju amata krēslu augstuma) un lai pirmkārt jau valdē iekšēji norisinātos dzīvīgas, demokrātiskas diskusijas. Ceru un ticu, ka arī biedru iesaistīšana lēmumu veidošanā un pieņemšanā var būt daudz plašāka nekā šodien, kā arī esmu pārliecināts, ka organizācijas lēmumus ir iespējams noenkurot biedru vairākuma atbalstā, nevis atsevišķu valdes locekļu autoritātē.

Šādam solim ir vajadzīgs mugurkauls. Redzēsim, vai LŽA tas ir pietiekami spēcīgs, vai to tiešām līdz galam sagrāvis paštaisnuma un antidemokrātijas rēgs.

LŽA paziņojums (nav saskaņots ar biedriem)

Latvijas Žurnālistu asociācija ir sašutusi pagājušās nedēļas nogalē notikušo izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa (Reformu partija) biroja iejaukšanos Latvijas Televīzijas raidījuma 100. panta preses klubs dalībnieku atlasē.

Asociācija uzskata, ka ministra atteikšanās piedalīties diskusijā, ja tās dalībnieku vidū būs Latvijas Studentu apvienības prezidents Edvards Ratnieks ir uzskatāma par nopietnu iejaukšanos televīzijas raidījuma saturā.

Latvijas Žurnālistu asociācija atgādina, ka demokrātiskā sabiedrībā politiķiem ir jābūt gataviem aizstāvēt savu viedokli un pamatot iecerētās reformas, norobežojoties no personiskajām simpātijām un antipātijām pret atsevišķām organizācijām vai indivīdiem. Izsakot prasības par vēlamo raidījuma dalībnieku sastāvu ministrs un ministra birojs ir lieguši sabiedrībai iespēju uzzināt Latvijas Studentu apvienības iebildumus pret iecerētajām reformām un katram sabiedrības loceklim pašam izdarīt savus secinājumus. Šāda rīcība ir nepieņemama.

Esam sarūgtināti, ka kolēģi – raidījuma 100. panta preses klubs ir pakļāvušies šim spiedienam un atgādinām, ka šādi tiek radīti nevēlami precedenti, uz kuriem atsaucoties amatpersonas arī turpmāk var mēģināt ietekmēt uz diskusijām aicināmo personu loku.

Didzis Melbiksis

Multilingual citizen. Europe, Sweden, media, politics.



Feedback
& suggestions
can be directed to










Powered by WordPress.
This work is licensed under a Creative Commons Attribution-NonCommercial-NoDerivs 3.0 Unported License.