media punk

Laika gaitā vērojot Latvijas žurnālistu komunikācijas attīstību tviterī, esmu nonācis pie vienas atziņas. Proti, nosacīti vecākā žurnālistu paaudze (nosacīti tāpēc, ka ne vienmēr runa ir par gadiem — man pašam ir jau 35, taču pie “vecajiem” sevi nepieskaitu) nav īsti sapratusi, ka sociālie mediji ir principā tikpat publiska telpa kā radio vai televīzijas ēters, avīžu slejas vai interneta portāli. Neattiecinu to uz 100% visiem, taču kopumā tā tas manuprāt ir.

Negribu teikt, ka tviterī visiem jābūt drausmīgi pārnopietniem. Un tomēr — ja mēs kaut ko rakstām arī šajā 140 zīmju formātā, kurš pats par sevi ir stipri ierobežojošs, tad mums ir jāspēj atbildēt par saviem vārdiem. Dienas Biznesa, ja nemaldos, otrajā lapā tiek publicēti daži tvīti katru dienu. Un tas, ka šāda citēšana tikai turpinās iet plašumā, ir skaidrs. Ārzemju medijos šādu citēšanu tagad redzu daudz biežāk izmantotu nekā Latvijā.

Tas, kas mani pārsteidz visvairāk, ir tieši žurnālistu, un tieši to it kā cienījamāko žurnālistu bezatbildīga mētāšanās ar vārdiem tviterī. Turklāt runa ir par elementāru pieklājības normu aizmiršanu.

Lūk, pagājušajā nedēļā man atgadījās neplānota vārdu apmaiņa ar Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA) biedru un arī revidentu Gunti Rozenbergu. Vārdu apmaiņas sākums bija mans maigs norādījums uz rudenī notikušās kopsapulces gaisotni — kura, kā šķita vismaz man, nebija diez ko pozitīva (biju iesniedzis priekšlikumus statūtu un ētikas kodeksa grozījumiem, kas izraisīja, teiksim tā, interesantas reakcijas — bet par to šoreiz detaļās neizplūdīšu, pateikšu vien, ka viss priekšlikumu caurskatīšanas, diskusiju un lēmumu pieņemšanas process pamatīgi disonēja ar manu NVO pieredzi citās valstīs).

Šādam skatījumam, protams, var nepiekrist — galu galā dzīvojam taču brīvā valstī. Bet te nu es saņemu šādu komentāru no Rozenberga kunga.

Guntis1

No krēsla gluži nenokritu, bet nedaudz aizdomājos gan. “Kruts” — tas ir domāts kā kompliments? Izlasot uzrakstīto vēlreiz, nācās secināt, ka nav gan. Drīzāk gan tāds maigs norādījums — puisīt, nevajadzēja līst ar tiem saviem priekšlikumiem, un to es tev tagad kā žurnāla “Bilance” redaktors norādu, tā kā esi nu rāms.

Nu labi, var jau būt, ka kungs nedomā tik ļauni? Varbūt nesaprot, ka viņa rakstītais publicējas un ir lasāms plašajās interneta ārēs, un ka ir skaidri redzams tvītu autors — nevis kaut kāds Juris no Pampāļiem, bet gan žurnāla redaktors. Joki mazi! Ja jau redaktors tā raksta, tad droši vien, kā pieņemts žurnālistikā, ar faktoloģisku pamatojumu.

Tikai kur tad ir šie fakti?

Mēģināju paskaidrot, ka ar šādu rakstīšanu varbūt vajadzētu uzmanīties. Bet Rozenberga kungs kaut kā negribēja rimties.

Guntis2

Stop, stop. Jaunības maksimālisms? Rozenberga kungs mani ar kādu laikam sajaucis. Man ir 35 gadi, sirmu matu arī netrūkst. Tā īsti nesapratu, kas domāts ar vārdu “lecīgs”. To jau nu nekādā kontekstā nevar uztvert kā komplimentu. Aizdomājoties no krēsla tā arī piemirsās nokrist, bet laikam tomēr vajadzēja.

Kaut kas nav kārtībā — žurnāla redaktors, kā pats tviterkonta aprakstā norāda, žurnālists ar pieklājīgu stāžu, pret citu LŽA biedru, kuru nu nepavisam nepazīst, vērš tādus epitetus, ar kādiem reālajā dzīvē laikam tomēr mēdzam rīkoties taupīgāk.

Mēģināju kungam vēlreiz skaidrot, ka šādi runāt arī tviterī laikam ir ne īpaši pieklājīgi (maigi izsakoties), it īpaši, ja abi esam LŽA biedri.

Guntis3

Wow! Ģeniāls gājiens! Apmēram — vai, vai, es jau neko, es te neko nesaprotu, bet vispār, ja tā labi padomāju, jūs pats nesaprotat. Raugiet, žurnāla redaktors taču var tā vienkārši atļauties pieņemt, ka viņa fantāzijā uzburtais “krutais, lecīgais jaunības maksimālists” nesaprot, ka “kruts” un citi lietotie epiteti ir no sarunvalodas leksikas. Un vispār, ja es apzīmējumu “lecīgs” uztveru ne kā komplimentu, tad pats vainīgs.

Šajā brīdī tomēr atļāvos norādīt, ka šitādi tviterkumēdiņi tomēr pārkāpj pieklājības robežas.

Guntis4

Tik savdabīgu atvainošanos, šķiet, savā mūžā vēl nebiju saņēmis. Atvainojas, bet nosauc mani par muļķi, jo mani, lūk, aizskarot tas, ka mani nosauc par “lecīgu”.

Labi, ko nu es te par personālijām. Lai jau Guntis Rozenbergs pats tiek galā ar savu tviterkontu. Tomēr kopumā gribētos sagaidīt vismaz elementāru pieklājību no žurnālistiem, kuri par saviem kolēģiem kaut ko raksta sociālajos medijos. Un vismaz LŽA biedriem vajadzētu prasties un par savu profesionālo sfēru diskutēt, kā jau Ētikas Kodeksā teikts, “profesionāli godīgā diskusijā”.

Analizēt, kritizēt, uzdot jautājumus — tas ir pat vairāk nekā vajadzīgs žurnālistu vidū arī tviterī. Turklāt šajā ziņā ļoti noderētu divvirziena komunikācija. Tomēr te galīgi neiederas tādi epiteti, kādi ir atspoguļoti augstāk. Tāpat arī te nederēs hierarhisks skatījums uz kolēģiem. Patīk tas kādam vai nē, bet sociālie mediji savā būtībā ir horizontāli. Tā nav redakcijas sapulce, kur toni nosaka producents vai galavārdu saka redaktors. Jebkurš mazākais reportierītis vai pat blogeris principā ne ar ko te neatšķiras no liela medija vadoša darbinieka.

Protams, var jau mēģināt turpināt dzīvot vakardienas ilūzijā. Vismaz daļa žurnālistu attieksmē pret sociālajiem medijiem to arī dara. Žēl, ka tā — tomēr nekad jau nav par vēlu mainīties. Protams, ja vien aicinājums uz pārmaiņām netiek uztverts kā “lecīgums” un “jaunības maksimālisms”.

Didzis Melbiksis

Multilingual citizen. Europe, Sweden, media, politics.



Feedback
& suggestions
can be directed to










Powered by WordPress.
This work is licensed under a Creative Commons Attribution-NonCommercial-NoDerivs 3.0 Unported License.