media punk

No NEPLP pie LŽA biedriem ir nonācis aicinājums atkārtoti sniegt viedokli par LTV raidījuma “100. panta preses klubs” un Ķīļa “gadījumu”.

Zemāk iekopēju savu viedokli, kurš laikam ir ceļā pie padomes.

—————————————————————

Principā šī gadījuma būtiskākais moments ir minēts jau pašas NEPLP vēstules sākumā. Proti, tiek konstatēts, ka a) runa ir par raidījuma “100. panta preses klubs” dalībnieku izvēli, kuru acīmredzot ir veikuši paši LTV darbinieki b) veicot šo izvēli, ir tikuši ņemti vērā Roberta Ķīļa biroja iebildumi.

Tātad šeit ir jārunā gan par ministra biroja rīcību, gan arī LTV žurnālistu rīcību — darīt to atrauti nebūtu korekti, jo abos gadījumos izvēle rīkoties tā vai citādi tomēr ir bijusi pietiekami brīva. Jānorāda, ka ne mūsu, ne arī, pieļauju, NEPLP rīcībā nav detalizētas informācijas par to, konkrēti kādas formas un satura iebildumi ir tikuši pausti no ministra biroja puses. Tas pats ir sakāms par to, kādā veidā (kam ar ko apspriežoties, ar kādu argumentāciju utml) pieņemts lēmums par konkrēto izvēli no LTV puzes. Mums zināmais kvalificējas kā viedokļi, pieņēmumi, versijas par notikušo — turklāt tie nāk no ieinteresētām pusēm, kas apgrūtina to pieņemšanu par 100% objektīvām liecībām. Kamēr Ratnieka kungs uzskata, ka viņa aicinājuma atsaukumu izkārtojis ministra birojs, Reinis Tukišs apgalvo, ka telefonsarunā vien teikts, ka “ministrs labprāt izvēlētos nerunāt ar xxx, jo… [argumenti]”, kam raidījuma producente piekritusi. LTV pārstāve savukārt norāda, ka “informācijas pasniegšanas forma bija pietiekami kategoriska, lai šādu iespēju [ka Ķīlis neieradīsies, ja uz raidījumu nāks Ratnieks] vērtētu reāli”. Kurš spēs pateikt, kuras puses interpretācija par notikušo ir objektīvāka?

Atmetot pie malas dažādās iespējamās teorijas par to, kurš ko un kā ir teicis, bet tā vietā ķeroties pie minētajiem likumu pantiem — minētās Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma normas ir pietiekami plašas un deklaratīvas. Teorētiski (!) būtu iespējams apgalvot, ka medija brīvību un redakcionālo neatkarību varētu ietekmēt ar represijām, sankcijām no ministra biroja puses, ja tiek darīts x vai netiek darīts y. Šajā gadījumā vienīgais iespējamais rezultāts Ratnieka aicināšanai uz raidījumu varēja būt Ķīļa neierašanās, ko nevar traktēt kā represijas vai sankcijas.

Šeit var (un droši vien vajag) runāt par ministra ētisko pienākumu diskutēt publiski arī ar sev netīkamiem (ja arī objektīvi un pamatoti) oponentiem. Taču runa nekādā gadījumā nevar būt par kaut kādu absolūtu ministra pienākumu piedalīties jebkādā TV raidījumā jebkādā televīzijā ar jebkādu studijas viesu konstelāciju. Visiem zināmais gadījums ar Dombrovska atteikumu sniegt interviju PBK ir piemērs tam, ka šādai opcijai ir jābūt pieejamai arī valdības politiķiem. Ja ir pietiekami spēcīgi argumenti, tad atteikumam piedalīties konkrētā TV raidījumā ir arī ētisks pamatojums.

No otras puses, šeit var (un droši vien vajag) runāt par LTV darbinieku atbildību, pieņemot attiecīgo lēmumu — neaicināt Ratnieku uz raidījumu. It īpaši svarīgi tas ir tādēļ, ka šajā pašā raidījumā piedalījās arī Nils Sakss, kurš turklāt tika pieteikts kā žurnālists. Latvijas medijos bieži piesauktā redakcionālā neatkarība nereti tiek izmantota kā “pamatojums” šādu apšaubāmu cilvēku ar apšaubāmiem statusiem aicināšanai TV un radio studijās, kā arī viņu “ekspertīzes” izmantošanai, komentējot aktuālos notikumus. Taču tiek aizmirsts (un žēl, ka tā), ka redakcionālā neatkarība nevar tikt traktēta kā absolūta brīvība vienas redakcijas ietvaros patvaļīgi izlemt ar medija saturu cieši saistītus jautājumus. Runa šeit ir arī par atbildību, kas neizbēgami gulstas uz to pleciem, kuri lemj par šiem jautājumiem. Attiecīgi nav īsti korekti no LTV puses izvēlēties runāt tikai par attiecīgo valsts amatpersonu rīcību, nosaucot to par “neiederīgu” un “nepieņemamu”. Es vēlētos redzēt vērtējumu no LTV puses par pašu darbinieka/u rīcību, pieņemot lēmumu neaicināt uz raidījumu Ratnieku — un jā, arī izvēloties aicināt, turklāt kā “žurnālistu”, Nilu Saksu. Ja aicinājums no ministra biroja puses ir tiešām raksturojams ar attiecīgajiem epitetiem, tad neizbēgami rodas jautājums, kāpēc LTV žurnālisti pakļāvās šiem ieteikumiem. Patiesībā tas pat var radīt precedentu — ja ir zināms, ka televīzija x ļoti grib redzēt savā raidījumā politiķi y, bet viņam nepatīk plānotais raidījuma viesis z, tad pietiek piezvanīt un pateikt, ka y ar z pie viena galda nesēdēs, un lieta darīta, jo pēc “LTV un Ķīļa gadījuma” rezultāts ir paredzams. Ja tāds scenārijs tiešām ir iespējams atkārtoti, tad jāatzīst, ka kaut kas nav kārtībā ar pašu žurnālistu atbildību un spēju gan izskaidrot attiecīgās redakcionālās izvēles raidījuma viesiem, gan arī pārliecinoši argumentēt par nepieciešamību arī nāvīgiem oponentiem tomēr sēsties pie diskusiju galda.

Es vēlētos arī uzsvērt, ka, pat ņemot vērā vispārīgo redakcionālās neatkarības principu, neviens žurnālists vai TV raidījums nedzīvo un nestrādā pilnīgi izolētā vidē. Nebūtu nekas dīvains, ja LTV darbinieki, gatavojot attiecīgo raidījumu, būtu konsultējušies ar cilvēkiem ārpus redakcijas. Kamēr tas tiešā veidā neietekmē raidījuma saturu (tādā nozīmē, ka galīgos lēmumus pieņem iekšēji redakcijā), satraukums par to ir lieks.

Summa summarum — nevar piemērot ētiskās atbildības principus vienai pusei (ministram), tos nepiemērojot otrai pusei (LTV). Ministram kopumā ir brīvība nākt vai nenākt uz televīzijas raidījumu, televīzijai savukārt ir brīvība kādu aicināt vai neaicināt uz raidījumu. Taču abām (!) pusēm ir jāspēj pamatot savas izvēles. Un tas, ka mums šķiet, ka viena puse savu izvēli nav pamatojusi pietiekami labi, neatbrīvo otru pusi no šīs atbildības. Medijiem, to skaitā arī LTV, ir jāspēj pamatot savas redakcionālās izvēles, ja par tām rodas žurnālistu ētikas un profesionālās darbības principos balstītas šaubas.

Nobeigumā īsi par vēstulē piesaukto Satversmes 100. pantu. Pieļauju, ka kāds varētu mēģināt notikušo traktēt kā ierobežojumu Ratnieka tiesībām “brīvi paust savus uzskatus”, vai LTV auditorijas tiesībām “brīvi iegūt informāciju”, vai pašu LTV žurnālistu tiesībām “brīvi izplatīt informāciju”. Tāpat Ratnieka vēstulē ir minēts jēdziens “cenzūra”.

Par cenzūru šajā gadījumā runāt ir pilnīgi lieki, jo nav konstatēta tieša iejaukšanās redakcijas iekšējā darba procesā ar nolūku kaut ko apstādināt no “iziešanas ēterā”. Lēmums neaicināt Ratnieku, kā jau minēts iepriekš, bija pašu LTV darbinieku pieņemts, un nav konstatēta tāda ietekme no ārpuses, kurai nav bijis iespējams nepakļauties. Attiecīgi nevar runāt arī par jelkādu ierobežojumu žurnālistiem “brīvi izplatīt informāciju”. Redakcionālais darbs jau pats par sevi nozīmē regulāras izvēles par to, kas netiks drukāts, netiks publicēts internetā vai netiks raidīts TV vai radio. Un šeit ir kārtējo reizi jāuzsver, ka šis atlases process ietver sevī lielu atbildību gan individuāliem žurnālistiem, gan arī redakcijām un medijiem kolektīvi. Tāda ir redakcionālās neatkarības cena.

100. pantā minētās tiesības brīvi paust uzskatus nenozīmē tiesības paust uzskatus konkrētā TV raidījumā. Tas, ka LTV galu galā izvēlējās Ratnieku neaicināt uz raidījumu, nekādā veidā neierobežo viņa iespējas paust savus uzskatus citur. Tas pats attiecas arī uz LTV auditorijas tiesībām brīvi iegūt informāciju. LTV nav un nevar būt pienākums kalpot par tribīni atsevišķiem indivīdiem, arī tad, ja viņi ir tādās salīdzinoši nozīmīgās pozīcijās kā Ratnieks. LTV ir patstāvīgi jāpieņem lēmums, vai un kad dot vārdu Ratniekam, Ķīlim vai kādam citam.

Protams, sabiedriskās televīzijas raidījumiem ir jāatbilst vēstulē piesauktajām likumdošanas normām, kuras citā starpā nosaka, ka elektroniskie plašsaziņas līdzekļi “aizstāv neatkarīgas, demokrātiskas un tiesiskas Latvijas valsts ideju, ievēro cilvēktiesības un darbojas Latvijas sabiedrības interesēs”, bet sabiedriskajiem medijiem turklāt liegts atspoguļot “tikai atsevišķu politisko, ideoloģisko, ekonomisko, reliģisko vai citu grupu intereses”. Konkrētajā gadījumā man ir grūti saskatīt, ka LTV būtu, piemēram, atkāpusies no cilvēktiesību ievērošanas vai atspoguļojusi tikai atsevišķas grupas intereses.

Taču jautājums, vai un cik lielā mērā mediji vienmēr pieturas pie šīm normām — ja ne tīri legālā, tad vismaz ētiski principiālā nozīmē — ir būtisks. Diemžēl bieži vien šī atbildība tiek (apzināti vai neapzināti) aizmirsta un talkā tiek piesaukts ērtais redakcionālās neatkarības princips. Un šoreiz LTV būtu vērts vismaz padomāt, kā tā varēja sanākt, ka it kā ārēja spiediena ietekmē viens raidījuma viesis tika nomainīts, bet savukārt par citu viesi varētu vaicāt, ar kādu pamatojumu viņš tur vispār atradās.

Didzis Melbiksis

Multilingual citizen. Europe, Sweden, media, politics.



Feedback
& suggestions
can be directed to










Powered by WordPress.
This work is licensed under a Creative Commons Attribution-NonCommercial-NoDerivs 3.0 Unported License.