media punk

Kreisie vienmēr ir optimisti. Paskatieties uz Bušu un Obamu. Obama saka: “Ir iespējams nodrošināt medicīnisko aprūpi cilvēkiem, mēs varam rūpēties cits par citu, un mēs varam izturēties labāk pret citām valstīm tā vietā, lai tās bumbotu.” Bušs savukārt saka: “Nē nē nē, nekas labāks nav gaidāms. Tie mēsli, kuros mēs esam iesēdušies, ir labākais, kas vien iespējams.” Ja mēs runājam par Izraēlu un vaicājam, vai ir iespējams miers starp mums un mūsu kaimiņiem, labējie parasti atbildēs: “Nē, tas nav iespējams. Mums ir jābūt stipriem, viņi grib mūs nogalināt.” Kreisie savukārt teiks, ka mēs varam dzīvot mierā ar mūsu kaimiņiem. Labējie to sauc par naivumu. Taču pamatu pamatā tam visam ir jautājums – vai jūs ticat, ka lietas var kļūt labākas?

(no intervijas ar izraēliešu rakstnieku Etgaru Keretu)

Pēdējās dienās dikti daudz ir runāts — gan publiski, gan mazāk publiski — par to, vai ir nepieciešams piemērot sociālo nodokli arī autoratlīdzībām, kuras saņem žurnālisti. Atļaušos nedaudz dekonstruēt visu šo naratīvu. Kopumā man ir četras paplašinātas iebildes jeb intervences. Diezin vai manis rakstītais kaut ko ietekmēs, turklāt, cik sapratu no svaigākajām ziņām, sociālais nodoklis autoratlīdzībām vismaz nākamgad laikam netiks piemērots. Bet nu tā vai citādi – šāda izskatās mana refleksija pirmkārt jau pēc visas Latvijas Žurnālistu Asociācijas iekšējās e-pasta listes garās komunikācijas izstudēšanas… (Vispār jau, ja godīgi, manā skatījumā diskusijām par šo jautājumu būtu jānotiek publiski, jo galu galā nodokļu maksāšana un likumu ievērošana nav gluži privāta izvēle, bet tas, protams, ir mans viedoklis, kuram droši var nepiekrist — bet būtu pat ļoti vēlams šo nepiekrišanu paust publiski, jo kā nekā tikai atklātās diskusijās var uzvarēt patiešām spēcīgākais un pamatotākais viedoklis. Vai ne?)

Intervence 1 – Ne jau autoratlīdzībās slēpjas problēmas sakne

Mūsu iekšējās diskusijās, kā arī tajos argumentos, kas tiek svaidīti publiskajā telpā, fokuss ir nosvēries uz jautājumu par to, vai autoratlīdzības ir jāapliek ar sociālo nodokli, kādas tam būs sekas, ja jāapliek, tad varbūt vajag pārejas periodu, utt utjp. Taču patiesībā jautājums ir pavisam cits. Kāpēc autoratlīdzības tiek piemērotas situācijās, kur de facto pastāv darba attiecības? Un kāpēc tas notiek tik milzīgos apmēros?

Nē, man nav statistikas par to, kādi konkrēti šie apmēri ir, ar šādiem datiem varētu laipni padalīties mediju īpašnieki (mēs taču visi čakli pārpublicējām Wikileaks un Snoudena atklājumus – varbūt laiks pavērt arī mūsu mediju virtuves žalūzijas – objektivitātes un atklātības vārdā?).

Taču mediju darba devēju frontes pārstāvju izteikumi liecina, ka autoratlīdzības sastāda ievērojamu daļu no visiem medijos izmaksātajiem atalgojumiem. Citādi taču neviens nebrēktu, ka sociālā nodokļa ieviešanas gadījumā mediju izdevumi pieaugs tik krasi, ka draud gan štatu mazināšana, gan bankroti. Paldies, ka paši parādījāt, cik milzīgos apmēros tiek lietota shēma ar autoratlīdzībām.

Es principiāli uzskatu, ka sociālais nodoklis ir jāmaksā visos gadījumos, ja darba veicējs ir fiziska persona. Dažādas līguma formas būtu jālieto iesaistīto pušu ērtībai, taču ne izmaksu samazināšanai (jā, uzskatu, ka, maksājot žurnālistam par gabaldarbu, summā būtu jāiekļauj arī, piemēram, kompensācija atvaļinājumam — ar šādu sīku detaļu palīdzību var novērst to, ka darba devēji sistemātiski sāk shēmot ar dažādām līgumu formām, izvairoties no Darba likuma normām). To var panākt ilgtermiņā, taču mediju jomā šodien faktiski pietiktu jau ar esošās likumdošanas konsekventu ievērošanu, un viss būtu kārtībā.

Pašreizējā plaši izmantotā shēma ar autoratlīdzībām ir nekas cits kā centieni apiet Darba likumu. Tas ir bezatbildīgi un netaisnīgi, un atņem jelkādas morālas tiesības medijiem vispār kaut ko kritizēt citu uzņēmumu vai personu rīcībā darba tiesību un nodokļu jomā.

Atļaušos arī atgādināt, ka mediju uzņēmumu rīcības prettiesiskums nav nekāds jaunums, kas tā pēkšņi parādījās. 2012. gadā LŽA pārstāvji tikās ar VDI un VID, secinājums bija skarbs un konkrēts (citāts no LŽA valdes izsūtīta e-pasta):

“9.maijā asociācija rīkoja tikšanos ar Valsts darba inspekciju un VID par to, cik laba/pareiza prakse ir redakcijām maksāt saviem žurnālistiem autoratlīdzības līgumu. Kā diskusijā tika secināts: tā nedrīkst un, ja VDI un VID gribētu, par to varētu sodīt. Pamatdoma ir: ja redaktors uzdod žurnālistam veikt konkrētu darbu, tad tas vairs nav autora paša iniciēts darbs.”

Ja kādam no mediju uzņēmumu frontes pārstāvjiem šāds secinājums nepatīk, varu ieteikt vai nu emigrēt uz kādu viņiem nodokļu utml regulāciju ziņā pieņemamāku valsti, vai arī iet politikā ar konkrētiem priekšlikumiem, pierādīt savu taisnību un izmainīt likumdošanu.

Bet kopumā — sociālais nodoklis visiem maksājumiem privātpersonām (to skaitā žurnālistiem par gabaldarbu) manā skatījumā ir pašsaprotama lieta. Bet tas neatrisina mediju prettiesisko praksi ar autoratlīdzībām, kā arī cita veida shēmām (mikrouzņēmumi, uzņēmuma līgumi) apiet Darba likumu.

Diskusijas par kaut kādiem pārejas periodiem vai “solidaritāti” ir gan liekas, gan kaitnieciskas, jo novērš fokusu no šī pamatjautājuma.

Intervence 2 – Mediju vides/tirgus pārmaiņas nav lokāls fenomens

Diskusijās iezīmējas arī tendence visu šo mediju darba tirgus problemātiku skatīt tā, it kā mēs runātu par izteikti lokālām problēmām. Tie ir maldi. Mediju nozarē ir krīze, jebšu sauksim šo procesu par sistēmiskām pārmaiņām, visā pasaulē. Nupat Žurnālistu Vasaras skolā SSE Riga runāju ar dažiem zviedru žurnālistiem – arī tur viņiem ir štatu samazināšanas, drukātajai presei iet arvien grūtāk, reklāmas ieņēmumi sarūk… Labi, nedzirdēju cinisko un manuprāt nepamatoto argumentu, ka sarūk lasītāju skaits, jo ir liela emigrācija un maza dzimstība. Bet kopumā viss apmēram tas pats.

Tikai tur mediju uzņēmumi reaģē citādāk. Viņi cenšas atrast inovatīvus risinājumus, jaunus biznesa modeļus — raugiet, tādi izdevumi kā The Guardian un Vice pat savas kafejnīcas atver.

Tāpēc man būtu draudzīgs ieteikums mūsu mediju uzņēmējiem — beidziet čīkstēt, sāciet mainīties līdzi laikam. Un esiet tik laipni un atlieciet šīs demagoģiskās runas par to, ka jums nav naudas, ka jūs tikai tāpēc, ka maksāsiet nodokļus kā citi godīgi uzņēmēji, tūliņ bankrotēsiet… Jā, pilnīgi iespējams, ka, ja jūs nespējat jēdzīgi darboties biznesā, tad pie vainas ir nevis tirgus vai valsts nodokļu politika, bet gan jūsu pašu biznesa modelis.

Piekrītu, medijiem ir svarīga loma demokrātijā, tas nav gluži “business as usual”. Zviedrijā liela daļa laikrakstu saņem valsts subsīdijas presei. Lielais dienas laikraksts Svenska Dagbladet bez šīs subsīdijas būtu mīnusos un, iespējams, pat bankrotētu.

Ejiet un spārdiet Finanšu ministrijas durvis — pieprasiet normālu, stabilu finansējumu sabiedriskajiem medijiem, pieprasiet subsīdijas presei! To varat izdarīt jūs, cilvēki ar ietekmi un vārdu. To nevar izdarīt atsevišķi žurnālisti.

Vai jūs esat gatavi to darīt? Tā vietā, lai čīkstētu un mēģinātu pamatot to, kāpēc jums ir kaut kādas dievišķas tiesības neievērot valsts likumus?

Kāds liela medija vadītājs reiz teica, ka neaizvietojamu darbinieku nav. Atļaušos apgalvot, ka tas pats attiecas arī uz medijiem (atskaitot varbūt sabiedriskos — bet tie jau nemaz nebļauj par briesmīgu apdraudējumu, kas radīsies no sociālā nodokļa maksājumiem). Iespējams, kādiem medijiem būs vienkārši jāpazūd. Nu un tad? Manā skatījumā (un ne tikai manā) vismaz dienas laikrakstu niša pie mums ir pārpildīta.

Galu galā — diversificējiet taču savu uzņēmējdarbību, jo vismaz man no kopējām tendencēm mediju jomā arvien vairāk top skaidrs, ka žurnālistika būs nepieciešama arī turpmāk, taču tā arvien vairāk virzīsies uz sabiedrisku misiju, nevis būs peļņas ģenerēšanas mašīna.

Man nav gatavu recepšu, kādas kombinācijas jāveido — bet hei, tādu nav nevienam, visi kaut ko testē un mēģina. Tas laikam saucas radošums?

Intervence 3 – Notiek ideoloģiju/šķiru cīņa, kas nav nekas jauns

Diskusijās pavīdēja satraukums par it kā pēkšņi uzradušos (vai padziļinājušos) plaisu starp darba devējiem un ņēmējiem.

Labrīt.

Darba devēju un darba ņēmēju intereses vienmēr ir bijušas diametrāli pretējas. Kad augstskolā mums sākās lekciju cikls par darba tiesībām, pasniedzējs to demonstrēja vizuāli – triecot vienu dūri pret otru.

Mediju vide šajā ziņā ne ar ko neatšķiras. Darba devējs grib lielāku peļņu uzņēmumam un mazākus izdevumus (kuros ietilpst arī algas). Darba ņēmējs grib mazāku darba slodzi un lielāku algu. Par to nav jābrīnās, tas ir jāpieņem kā pašsaprotama lieta. Un nevajag domāt, ka konflikti ir kaut kas briesmīgs un destruktīvs, ka no tiem vajag izvairīties — nu protams, darba devēji vienmēr mēģinās iestāstīt, ka viņu skatījums ir tas pareizais un racionālais, ka viņi taču domā par uzņēmuma pastāvēšanu, ka darbinieku prasības iznīcinās darba devēju un tāpēc nāks par ļaunu pašiem darbiniekiem, utt utjp.

Šāda attieksme, gan dažādās amplitūdās, ir visur. Jūs domājat, Zviedrijā mediji nemēģina shēmot? Nupat šajās dienās viņu sabiedriskā televīzija pagarināja savu līgumu ar kādu rekrutēšanas firmu. Galvenais iemesls sadarbībai ir, protams, tas, ka tā var izvairīties no stabilu darba attiecību veidošanas, kas uzliek lielākus pienākumus darba devējam.

Tikai atšķirībā no mūsu valsts tajā krastā par to notiek daudz atklātākas diskusijas, darbinieki ir daudz mazāk iebaidīti un atļaujas runāt par šiem tematiem.

Uzskatu, ka mūsu gadījumā runa ir arī par cīņu starp krasi atšķirīgām ideoloģiskām pozīcijām. Kamēr mediju darba devēju frontes pārstāvji pozīcija ir izteikti labēja, neoliberāla (pēc iespējas mazāk regulāciju no valsts puses, mazākus nodokļus, brīvais tirgus saregulēs visu kā vajag, tikai netraucējiet mums strādāt), tikmēr darba ņēmēji pārsvarā nu jau vairāk pieslejas arvien izteiktāk kreisai un reizēm pat, nekautrēšos no šī vārda, komunistiskai pozīcijai (nepieciešamas valsts regulācijas, nodokļi nepieciešami, jo garantē sab. labumu, brīvo tirgu jāregulē). Protams, ir arī izņēmumi, bet pa lielam šīs ir divas lielās pozīcijas, ko redzu. Un tad nu nevajag brīnīties, ka Nellija Ločmele runā tā, kā runā, kamēr Anda Rožukalne atkal stāsta ko citu. Te nav runa par to, kurā pusē ir patiesība. Jo šīs pozīcijas nav deskripcija, bet gan preskripcija — “es uzskatu, ka lietas ir jādara tā un tā, jo manuprāt x, y, z”.

Tāpēc manā skatījumā ir veltīgi mēģināt samierināt šīs pozīcijas. Tas nenotiks. Var mēģināt diskusiju un sarunu rezultāta panākt kompromisu. Taču kompromiss nenozīmē, ka attiecīgajām pusēm jāatsakās no savām ideoloģijām.

Un galu galā, konflikts ir sākums risinājumam, jo vismaz tiek atzīts tas, ka problēma pastāv. Bez šāda atzinuma izdarīt vispār neko nav iespējams. Tāpēc ar tiem, kas uzskata, ka viss ir kārtībā tā, kā ir, es personīgi pat neuzskatu par vajadzīgu diskutēt — jo par ko tad mēs runāsim, ja sarunu biedrs aktuālo tematu uzskata par “non-issue”?

Intervence 4 – Žurnālisti būs vajadzīgi, taču diezin vai pašreizējā formā

Tie, kas ir izlasījuši šitik tālu, varbūt jau ir saķēruši galvas un domā — nu ar šitādu skatījumu jau nu nekur netiksim, tas taču kaut kāds morga un armagedona krustojums.

Taču tik traki nav.

Nedomāju, ka žurnālisti kā suga izzudīs. Bet visas šitās stīvās redakcijas ar krietni lielām uzturēšanas izmaksām — tām gan es desmit, divdesmit gadu laikā perspektīvu neredzu. Mediji arvien vairāk pārvirzās uz digitālo vidi, un žurnālisti kļūs arvien mazāk piesieti konkrētām telpām, uzņēmumu struktūras, kur ir n-tie komandieri, redaktori, producenti utt arī kļūs arvien nevajadzīgākas.

Taču tas gan tiesa, naudas tieši tīrās žurnālistikas kā biznesa sfērā vairāk nekļūs. Drīzāk otrādi.

Tam gan nebūtu jātraucē žurnālistam naudu pelnīt citos veidos, izmantojot savas spējas un talantus. Es, piemēram, pēdējo gadu laikā esmu tulkojis, pasniedzis zviedru valodu, strādājis ar skandināvu klientiem.

Tam nav jābūt PR vai sabiedriskajām attiecībām. Iespējas, ja mēs sākam domāt “outside the box”, ir teju vai neierobežotas. Atrodiet tās savas spējas, ar kurām varat darboties ārpus žurnālistikas, un kuras konvertējas pietiekami lielos ienākumos.

Bet ticiet man, lielai daļai žurnālistu tādu darbu ar krēslu, datoru un telefonu redakcijas telpās vairs nebūs. Visdrīzāk — nekad.

Un jā, žurnālistika arvien mazāk kļūs par nodarbošanos uz visu mūžu vai uz pilnu slodzi. Taču tas nav nekas briesmīgs. Tieši otrādi — mums būs arvien vairāk iespēju izbaudīt uz savas ādas to, kā dzīvo pārējie, “normālie” cilvēki, un ļaus mums izvairīties no ieslēgšanās žurnālista čaulā, caur kuru realitāte nereti tomēr izkropļojas. “Wallraff” metode būs ikdiena.

Taču šīs tendences mums uzkrauj lielu atbildību. Proti, cik nu daudz šajā nozarē būs finansiālas atlīdzības, tās būtu jāveido solidāri un maksājot visus nodokļus. Ja mēs tagad paļausimies uz darba devēju čīkstēšanu par to, ka naudas nav, un klausīsimies viņu briesmu stāstos par to, ka viņi pazudīs un tad arī mums būs gals — tad beigu beigās mēs patiešām pazaudēsim iespēju arī Latvijā mediju nozarē iet līdzi laikam, mēs paši savām rokām nomērdēsim mediju demokrātisko funkciju, un beigu beigās iegūsim kaut kādu “infotainment” surogātu.

Un tas būtu daudz, daudz sliktāk par, teiksim, dažu avīžu bankrotu.

P.s. Izkāpsim mēs visi galu galā vienā pieturā baltās čībiņās. Lasot mūsu e-pasta listē Ayn Rand cienīgus vārsmojumus par nodokļu izteikti sātanisko dabu un uzņēmēju svēto misiju dot mums darbu man radās iespaids, ka daži te piemirst tādu dabisku fenomenu kā vecums, slimības, nāve utml esamību. Jūs varbūt domājat, ka ar jums nekas tāds nenotiks. Ziniet, es pēdējā laikā lasu zviedru žurnālista un mūziķa Kristiana Gidlunda blogu. Viņam ir 29 gadi. Un viņš vairs nedzīvos ilgi, jo pirms diviem gadiem viņam tika konstatēts ļaundabīgs audzējs. Tas ir ļoti skumjš stāsts – taču tajā pašā laikā Kristians ar saviem tekstiem (daļa no bloga ir publicēta arī grāmatas formā) ir tūkstošiem zviedru palīdzējis izprast un pieņemt slimības un nāvi kā dabisku dzīves sastāvdaļu, nevis kā anomāliju. Un tas ir ļoti vērtīgi. Taču es dikti, dikti šaubos, vai ar tādām “sociālajām garantijām” kā Latvijā šāds Kristians vispār kaut ko būtu spējis uzrakstīt.

Didzis Melbiksis

Multilingual citizen. Europe, Sweden, media, politics.



Feedback
& suggestions
can be directed to










Powered by WordPress.
This work is licensed under a Creative Commons Attribution-NonCommercial-NoDerivs 3.0 Unported License.