media punk

Esmu vērsies Latvijas Žurnālistu asociācijas Ētikas komisijā par diviem Ivara Āboliņa rakstiem.

Pirmais iesniegums

LŽA biedrs Ivars Āboliņš ir 2012. g. 24. maijā portālā diena.lv publicēta raksta “Staigāt pa pilsētu ar milzīga izmēra mākslīgo dzimumlocekli rokās nav ne inteliģenti, ne stilīgi” autors.

Uzskatu, ka šajā rakstā ir pārkāpti sekojoši Ētikas kodeksa panti:

2.1. Žurnālista galvenais uzdevums ir sniegt sabiedrībai patiesu un pārbaudītu informāciju.

2.2. Faktu izklāstam žurnālista veidotajā saturā jābūt objektīvam, skaidram, bez falsifikācijas vai maldināšanas.

Šis ir viedokļraksts, un nav nekas nopeļams, ka autors tajā pauž savu vērtējumu gan par pasākumu, kurā es piedalījos, gan arī manu personību. Protams, varētu vaicāt par to, kāpēc autors manu acīmredzami ironiski domātu tekstu par Bībeli vērtē kā ņirgāšanos, pēc kādiem parametriem autors nosaka, kas ir stilīgi un inteliģenti, bet kas nē, kā arī – uz kāda pamata es tieku atzīts par ekstrēmistu, turklāt tādu, kurš laikam automātiski klonējas, radot manā uzvārdā dēvējamas homo sapiens pasugas pārstāvjus.

Taču tas, protams, ir autora gaumes jautājums, un katrs lasītājs var pats vērtēt, cik daudz argumentu ir šajā rakstā izteiktajos apgalvojumos.

Runa ir par to, ka viedokļrakstā minētiem faktiem ir jābūt korektiem – tai ir jābūt “patiesai” un “pārbaudītai” informācijai, “bez falsifikācijas un maldināšanas”. Šajos punktos raksta autors manā skatījumā ir smagi grēkojis pret augstākminētajiem Ētikas kodeksa punktiem. Savā rakstā Āboliņš min manu “uzstāšanos televīzijā”. Norādīšu, ka pirms pasākuma no televīzijām mani intervēja TV3 ziņas. Āboliņa apgalvojums, ka es “ar ņirdzīgu smīnu sejā kaut ko runāja par vagīnām un homoseksuālistiem” neatbilst patiesībai. TV3 ziņu sižets ir pieejams viņu arhīvā, un tajā var skaidri redzēt, ka es ne mazākajā mērā nesmīnu, tāpat arī ne ar pušplēstu vārdu nepieminu vagīnas vai homoseksuālistus. Pēdējo vārdu es savā leksikā vispār nekad nelietoju, jo labi zinu, ka pastāv homoseksualitāte, nevis homoseksuālisms (tieši tāpat kā pastāv sociālisms, nevis socialitāte).

Šos apgalvojumus Āboliņš savā rakstā pauž kā faktus, taču patiesībā izrādās, ka šie fakti neatbilst realitātei. Man nav šaubu par to, ka Āboliņš to ir darījis ar nolūku, lai stiprinātu ticamību savai “tēzei” par to, ka mans galvenais mērķis ir tikai un vienīgi provocēt.

Tātad Āboliņš ir savā rakstā ievietojis nepatiesu informāciju ar mērķi maldināt lasītājus. Līdz ar to manā skatījumā ir pārkāpti abi manis iepriekš minētie Ētikas kodeksa panti.

Lūdzu LŽA Ētikas komisiju sniegt savu vērtējumu šajā jautājumā.

Otrais iesniegums

LŽA biedrs Ivars Āboliņš ir 2013. g. 7. oktobrī portālā diena.lv publicēta raksta “Bēdīgi mums Latvijā ar to kreisumu” autors.

Uzskatu, ka šajā rakstā ir pārkāpti sekojoši Ētikas kodeksa panti:

2.1. Žurnālista galvenais uzdevums ir sniegt sabiedrībai patiesu un pārbaudītu informāciju.

2.2. Faktu izklāstam žurnālista veidotajā saturā jābūt objektīvam, skaidram, bez falsifikācijas vai maldināšanas.

3.2. Žurnālista pienākums ir pārbaudīt avotu sniegto informāciju.

Tā kā es pats biju klāt minētajā pasākumā kā paneļa dalībnieks un esmu arī minēts rakstā, vēlos vispirms jau norādīt, ka Āboliņš šajā pasākumā nebija. No viņa raksta nav iespējams secināt, vai un kādus avotus viņš ir izmantojis, lai iegūtu informāciju par šīs diskusijas saturu. Taču Āboliņa atstāsts liecina, ka vai nu avoti ir snieguši neprecīzu informāciju, vai arī autors to ir neprecīzi un pašmērķīgi interpretējis. Attiecīgi manā skatījumā ir pārkāpts punkts, kurš uzliek žurnālistam pienākumu pārbaudīt avotu sniegto informāciju.

Šis ir viedokļraksts, un autors tajā pauž savu vērtējumu – par to man nekādu iebildumu no ētikas viedokļa nav un nevar būt. Taču faktu atspoguļojumam ir jābūt precīzam.

Tā tas šajā gadījumā diemžēl nav.

Man kā pasākuma dalībniekam nav atpazīstams autora apraksts, ka diskusija “nodemonstrēja, ka Latvijas kreisie ir ne tikai neviendabīgi un sašķelti, bet arī komunistiski noskaņotu anarhistu apsēsti”. Par neviendabīgumu šaubu nav, tā tas ir ar kreiso sfēru visās daudzmaz demokrātiskās valstīs, taču nekāda apsēstība ar komunistiem, anarhistiem, attiecīgajām ideoloģijām vai to kombinācijām pasākumā nebija vērojama. Gluži pretēji, izskanēja ļoti daudz klasiski sociāldemokrātisku vērtējumu, kā arī ne mazāk klasiski marksistisku vērtējumu. Panelis bija pietiekami raibs un daudzveidīgs, to vadīja Iveta Kažoka, kura ir profesionāle gan šādu paneļu atlasē, gan diskusiju vadīšanā.

Tālākais autora teksts – “Kreisas idejas arī nebūt automātiski nenozīmē banku esamības noliegšanu, aicinājumu visām profesijām noteikt vienādas algas, valsts pastāvēšanas apšaubīšanu, sapņošanu par naudas atņemšanu bagātajiem, komunisma slavināšanu un līdzīgus murgus” – liek domāt, ka diskusijas laikā izskanēja tieši šīs “nepareizās” “kreisās” idejas, tātad tika noliegta banku esamība, izskanēja aicinājums noteikt vienādu algu visiem, tika apšaubīta valsts pastāvēšana, tāpat arī tika aicināts atņemt naudu bagātajiem, slavināts (lai ko tas arī nozīmētu) komunisms.

Gan es, gan citi diskusijas dalībnieki var apliecināt, ka šie Āboliņa rakstā minētie it kā fakti neatbilst realitātei – tātad, viņa atsauces uz it kā diskusijā dominējošām lietām ir nepiedodami neprecīzas. Āboliņš rīkojas kā kino kritiķis, kurš raksta par filmu, kuru nav redzējis, un neprecīzi atstāsta pašu filmas sižetu, pēc tam paužot savu vērtējumu par šo savu iedomu tēlu.

Tā kā raksta mērķis ir paust kritisku viedokli par kreiso kustību un aktīvistu izredzēm Latvijā, tad nešaubos, ka Āboliņš lasītājus maldina apzināti. Attiecīgi ir pārkāpti Ētikas kodeksa punkti gan par žurnālista uzdevumu sniegt informāciju, gan arī pienākumu izklāstīt faktus bez maldināšanas.

Nobeigumā vēlos norādīt, ka pati par sevi šāda prakse – ka žurnālists raksta par pasākumu, kurā klāt nav bijis, turklāt raksta asi un polarizēti – nav laba. Protams, ne vienmēr ir iespējama žurnālista klātbūtne, reizēm tā arī pat nav nepieciešama. Labi avoti var aizvietot klātbūtni. Taču šajā gadījumā tā nav bijis, un Āboliņš ir gan maldinājis lasītājus, gan arī publiski nopulgojis diskusijas dalībniekus. Protams, viņam ir visas tiesības paust savu viedokli, tas nav pretrunā ar žurnālista ētiku, taču viedokli ir jāpauž par faktiem, nevis paša izdomājumiem.

Aicinu Ētikas komisiju sniegt vērtējumu šajā jautājumā.

Didzis Melbiksis

Multilingual citizen. Europe, Sweden, media, politics.



Feedback
& suggestions
can be directed to










Powered by WordPress.
This work is licensed under a Creative Commons Attribution-NonCommercial-NoDerivs 3.0 Unported License.