media punk

Kā jau solīju tviterī, publiskoju faktu, kas iepriekš plašākai publikai nav bijis zināms. Proti, pirms vairākiem gadiem internetā publicētais attēls, kurā dažu uzskatā tika zaimots Latvijas karogs, ir manu roku darbs (sīkāks skaidrojums par to, kā tas notika, ir šī teksta noslēgumā).

To daru tāpēc, ka svaigākais raidījums “Sastrēgumstunda” mani, atklāti sakot, šokēja un nokaitināja tiktāl, ka es sapratu — uz to ir jāreaģē, un to ir jādara atklāti un godīgi. Tādu vienvirziena demagoģiju no varas partiju politiķu puses es sen nebiju dzirdējis. Izrādās, ka tādi juridiskie šamaņi kā Baiba Broka ir pārliecināti, ka viņiem ir mandāts runāt kaut kādas mistiskas masas vārdā “mēs” uzdevumā un izturēties pret Latvijas iedzīvotājiem kā pret bērnudārzniekiem, kuriem ir jānorāda, ko un kā drīkst un nedrīkst teikt.

Šie politiskie āksti laikam patiešām uzskata, ka lojalitāte, patriotisms, dzimtenes mīlestība utml ir ieprogrammējamas pilsoņos caur represīvu likumdošanu. To, ka šāda ideja ir maldīga, savā stāstā “Sirēna” ļoti labi demonstrē izraēliešu rakstnieks Etgars Kerets. Stāsts ir par kādu zēnu, kurš, apstākļu spiests, Holokausta upuru piemiņas dienā pārkāpj pieņemto tradīciju un sirēnas laikā nestāv miera stājā. Tehniski raugoties viņš zaimoja savu valsti un tās vēsturisko piemiņu. Tā to droši vien traktētu Judins, Broka un citi politisko represiju apoloģēti.

Kā man intervijā atzina Kerets, dažiem cilvēkiem Izraēlā arī bija līdzīga reakcija: “Kad šis stāsts nonāca vidusskolas mācību programmā, bija tādi skolotāji, kuri pateica: “Ziniet ko, mūs neuztrauc, ja mūs atlaidīs, taču mēs savās stundās neapskatīsim šo stāstu.” Man ar viņiem bija debates, un viņu galvenais arguments bija – lielākā daļa studentu nemaz neapzinās, ka viņi var staigāt sirēnas laikā. Uz to es atbildēju: “Ja kāds neapzinās šo faktu, tad sanāk, ka jūsu uzskatā sirēna nav nekas vairāk kā Pavlova reflekss. Jūs mācāt skolēniem, ka tad, kad skan sirēna, ir kaut kas jādara. Tikai tad, kad jūs saprotat, ka jūs varat staigāt vai nestaigāt, jūs spējat izdarīt kaut ko vērtīgu.””

Tā, lūk! Tieši tāpēc es uzskatu, ka demokrātiskā, brīvā valstī nedrīkst būt tādi ierobežojumi, kādus pašlaik vēlas pieņemt Saeima, tāpat arī nedrīkst pastāvēt kriminālatbildība par valsts simbolu zaimošanu utml.

Kā es toreiz, 2011. gadā, nonācu līdz karoga bildes publikācijai? Toreiz mani caur e-pastu uzrunāja attiecīgā bloga autors, kura identitāte man nav zināma. Pats viņš sevi dēvē par subkomandanti Austri. Viņu interesēja karoga zaimošanas vēsture Zviedrijā, un par to es viņam arī diezgan izvērstā veidā dažos e-pastos izstāstīju. Tostarp — arī par kāda zviedru mākslinieka “karoga zaimošanas” akciju 60-os gados. Pēc tam Austris vaicāja, vai man nav zināms kāds, kas varētu izveidot līdzīga veida Latvijas karoga attēlu. Diemžēl neviens man zināms mākslinieks uz šādu soli neparakstījās, tāpēc es, atbalstot šī bloga autora nostāju konkrētajā jautājumā, pats, kā nu mācēju, izveidoju karoga attēlu.

Tāds, lūk, bija “karoga zaimošanas” stāsts. Toreiz tika ierosināta krimināllieta, taču tā tika izbeigta. Tad nu paskatīsimies, cik lielā mērā šobrīd mūsu valsts un sabiedrība ir gatava īstām demokrātijas un vārda brīvības izpausmēm.

Aicinu visus, kam interesē šis jautājums, paust savu viedokli publiski!

Didzis Melbiksis

Multilingual citizen. Europe, Sweden, media, politics.



Feedback
& suggestions
can be directed to










Powered by WordPress.
This work is licensed under a Creative Commons Attribution-NonCommercial-NoDerivs 3.0 Unported License.