media punk

Vēroju reakcijas uz Krievijas embargo mūsu valstī un iekšēji ik pa brīdim noskurinos. Vai tiešām mēs esam tik aprobežoti? Vai tiešām nespējam un nevēlamies redzēt tālāk par savu degungalu?

Pirmkārt jau šie dažnedažādie politiķu komentāri liek man kā pilsonim vaicāt — ar kādu mērķi tas viss tiek teikts? Lai informētu? Lai nomierinātu? Taču šie komentāri ir tik atšķirīgi, brīžam tiek teikts, ka mūs jau nekas tā īsti neietekmēs, bet tūliņ kāds cits jau vēsta, ka ietekmēs gan, izskan tādi un šitādi eksporta samazinājuma procenti, utt utjp. Kopsummā nejūtos ne informēts, ne nomierināts. Atliek vien sadzīvot ar neziņu, kas notiks tālāk, un pie kārtējā paziņojuma par IKP “pieregulēšanas” uz leju secināt, ka tā nu tas ir un neko tur nevar darīt.

Ja pievēršamies izsludinātajiem (un atzīsim, diezgan nekonkrētajiem) palīdzības plāniem “Krievijas embargo skartajiem” uzņēmumiem — atkal rodas sajūta, ka tiek veiktas haotiskas, bet tajā pašā laikā slimīgi piesardzīgas kustības ar domu “ka tik nesaceļam paniku”. Konkrēts uzņēmumu skaits netiek nosaukts, nemaz nerunājot par to, kuriem varētu draudēt bankrots. Nav dzirdēts par aprēķiniem, cik cilvēku varētu palikt bez darba šo uzņēmumu grūtību rezultātā. Skatos interviju ar prezidentu Andri Bērziņu LTV vēl aprīlī — it kā valdībai jau tobrīd tapis plāns gadījumam, “ja nu kas notiks” (Bērziņš, kā jau ierasts, murmulē un neko jēdzīgu pateikt nevar). Taču tagad (18.08.) ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis raidījumā “Dombura Studija” neko detalizētu pastāstīt nespēj. Izskatās, ka viss vēl ir tapšanas stadijā. Gaidījām, ka Eiropas Savienības sankcijām nesekos reakcija no Krievijas puses? Domājām, ka priekšvēlēšanu laikā nevajag tracināt tautu?

Skumdina arī pašu “embargo skarto” attieksme un komentāri. Uzaicināt televīziju, lai parāda laukos nenovāktus kabačus — to mēs protam. Taču, kad “Dombura Studijā” piensaimnieku pārstāvei prasa, kāda ir viņas attieksme pret sankcijām, izskan atbilde: “Sankcijas ir labas, kamēr tās neskar mani.” Lielāku provinciālismu un drausmīgāku politisko bezatbildību ir grūti iedomāties. Ja mēs kā valsts pievienojamies Eiropas Savienības sankcijām pret Krieviju, tad taču būtu tā kā jāpieņem, ka katrs pilsonis ir gatavs uzņemties daļu grūtību Krievijas atbildes gadījumā. Bet nē, te cilvēks stāv viens ar savu kreklu, kas viņam tuvāks, un pārējie lai iet bekot! Vai tiešām esam paši sevi tiktāl ieprogrammējuši uz “politiku kā teātri”, ka mums ir pieņemama tikai pasīvu skatītāju loma?

Dīvains manā skatījumā ir tas šaurpierīgums, kas izstaro gan no zemkopības ministra, gan arī pašu pārtikas ražotāju puses. Pasakiet, kas tas ir par mūžu mūžos iedibinātu dabas likumu, kas nosaka, ka mūsu valsts teritorijā ir obligāti jāpastāv, piemēram, piensaimnieku nozarei pašreizējos (vai pat lielākos) apjomos? Piekrītu, uzņēmumiem (un te principā nav svarīgi, kādā nozarē), kuri saskaras ar neietekmējamām un neprognozējamām grūtībām, droši vien pienāktos sniegt valsts palīdzību — tomēr tai jābūt gan laikā, gan apjomā stingri ierobežotai. Taču ilgtermiņa atsevišķu nozaru stutēšana diezin vai var būt pamatojam.

Šie paši piensaimnieki tā vietā, lai ieciklētos uz govs četriem pupiem, varbūt varētu domāt uz priekšu un mainīt savu produkciju, ejot līdzi laikam? Ekonomikas ministrs Dombrovskis tajā pašā “Dombura Studijā” tā starp citu piesardzīgi minēja, ka daļai uzņēmumu embargo iespaidā nāksies “pārorientēties”. Domāju, ka šeit būtu jārunā ne tikai par embargo iespaidu. Kas ir teicis, ka mums ir jāpatērē tik daudz piena? Kas ir teicis, ka mēs to turpināsim patērēt tādos pašos apjomos nākotnē? Nedomāju, ka vegāni un dzīvnieku tiesību aizstāvji ir plānprātiņi un Latvijas tautsaimniecības grāvēji. Starptautiski pazīstamais dzīvnieku tiesību aizstāvis Pīters Singers ir teicis — sabiedrības morālās attīstības pakāpi demonstrē attieksme pret citu sugu pārstāvjiem. Un te nu būtu īstais brīdis paskatīties pašiem uz sevi un padomāt, kādā saskaņā ar “vispārcilvēciskajām vērtībām” un “latvisko dzīvesziņu” ir govju masveida industriāla izmantošana (viņas beigās, protams, tiek nokautas) tikai tādēļ, ka pērtiķim bez astes gribas dzert pienu.

Man, piemēram, garšo Latvijas veikalos nopērkamais auzu piens, un to arī ikdienā lietoju. Diemžēl tas nav ražots Latvijā. Kāds varbūt teiks, ka man šajā situācijā pienāktos dzert Latvijā ražoto govs pienu, lai atbalstītu vietējos ražotājus. Bet man tad ir jāvaicā: “Vai mums Latvijā trūkst auzu?”

Interesanta ir arī sparīgā apņemšanās lūkoties pēc “trešo valstu tirgiem”. Atkal tā pati šaurpierīgā pieeja — ja jau eksportējām, tad eksportēsim, un, ja eksportējam šīs preces, tad tieši tāpat arī turpināsim. Turklāt tajā pašā laikā tiek skaļi aicināts patērēt vietējos, Latvijā ražotos pārtikas produktus. Vēl vairāk — izskan aicinājumi sekot Ungārijas piemēram, kur “skolēnu ēdināšanai 40 % izejvielas jāpērk 40 km rādiusā no skolas”. Te spontāni gandrīz prasās vaicāt — tad varbūt neķēpājamies un vienkārši ieviešam kaut ko līdzīgu Krievijas embargo?

Protams, te var līdz samaņas zudumam strīdēties, kura pieeja ir labāka — pilnīgi brīva tirdzniecība pāri robežām, valstisks protekcionisms, starptautiskas, visiem saistošas regulācijas, reģionālas savienības, utt utjp. Taču aizmirsts paliek kāds cits aspekts — ietekme uz apkārtējo vidi. Izskatās, ka mēs esam gatavi nospļauties par globālajām klimata pārmaiņām, mūs tās neuztrauc, mums galvenais ir aizvest (vienalga, kur) un notirgot saražoto produkciju. Pie reizes gan mēs vēl pažēlosimies, ka pie mums “ieplūst” (interesanti gan, kādā veidā pārtikas produkti var kaut kur ieplūst, tos taču pasūta un iepērk, un iepērk tad jau mūsu pašu uzņēmumi, ne tā?) lētāka lietuviešu pārtika, kuru viņiem nav ļauts piegādāt Krievijai.

Beigu beigās, skatoties uz visu šo lupatveidīgo, bezformīgo, uz savu nabu meditējošo “attieksmi”, man nolaižas rokas. Izskatās, ka mēs kā nācija un sabiedrība neesam spējīgi rūpīgi izsvērt sarežģītas, kompleksas lietas, kas skar mūs — un darīt to ar plašāku skatījumu, saprotot, ka neesam izolēta sala. Nē, mēs kā īsteni tūdaliņi brēcam, vaidam, vicinām savas līkās roķeles, jo mums, raugiet, atkal visi dara pāri.

Tad varbūt tiešām taisiet restartu, sarīkojiet 15.05.1934. 2.0, ieceliet vienu gudro pārvaldnieku, aizklapējiet robežas un dancojiet laimē savās pastalās cauri gadu simteņiem.

Tikai pirms tam es palūgšu tiesības izmantot (pagaidām pieejamo) pārvietošanās brīvību un ļaut jums darīt to bez manas līdzdalības.

Tā teikt — ja reiz sankcijas, tad sankcijas arī no manas puses!

Didzis Melbiksis

Multilingual citizen. Europe, Sweden, media, politics.



Feedback
& suggestions
can be directed to










Powered by WordPress.
This work is licensed under a Creative Commons Attribution-NonCommercial-NoDerivs 3.0 Unported License.