media punk

Ar interesi noskatījos vakardienas (09.09.2014.) LTV raidījumu 1:1. Ceru, ka šo, jāatzīst, unikālo materiālu jau pārskatāmā nākotnē pētīs un vētīs mediju eksperti vai žurnālistikas studenti — materiāls ir kā radīts kontentanalīzei.

Taču nevaru nepaust dažus preliminārus novērojumus un minisecinājumus. Jo formula “suņi rej, bet karavāna iet tālāk” šeit nebūs īsti vietā.

Jau pašā sākumā vēlos norādīt, ka manuprāt nekāda izgāšanās šeit nebija ne no raidījuma producentu, ne arī vadītājas puses. 1:1 ir savs formāts, un raidījuma vadītāja arī darbojās šajos rāmjos. Te tiešām nav, ko pārāk skarbi kritizēt. Turklāt ņemsim vērā, ka šis vismaz Latvijā bija kaut kas vēl nepiedzīvots. Varbūt Artusu Kaimiņu vispār nevajadzēja aicināt uz šo raidījumu? Ja viņš nekandidētu vēlēšanās un jau nebūtu izraisījis pamatīgu ažiotāžu ar savu raidījumu arī politiskā un likumiskā nozīmē, tad tiešām varētu nešaubīties ne mirkli un teikt — nē, šādu cilvēku uz šādu raidījumu nav jāaicina. Taču situācija ir maķenīt citādāka, un 1:1 bija pieņēmuši redakcionālu lēmumu viņu aicināt, un neko galēji nepareizu tur neredzu.

Bet ķersimies pie paša raidījuma satura.

Pāris lietas, kas man nepatika vai ko es būtu darījis maķenīt citādi. Pirmkārt jau pats sākotnējais uzstādījums — intervēt Kaimiņu “pa nopietno” — izrādījās ne līdz galam veiksmīgs. Kas ir Kaimiņš? Kaimiņš ir aktieris. Un viss, ko viņš dara — gan BoomFM, gan anti-Maximas aktīvisms utt — ir tāda savdabīga teātra performance. Vai un cik daudz tur apakšā ir substances, tas ir tikai un vienīgi uz paša Kaimiņa sirdsapziņas. Taču kopumā šāda “teatrālā politika” vai “mediju jandalēšanās” nav nekas jauns, un nekā nosodāma tur (principā) arī nav.

Es šeit nerunāju par gadījumiem, kad kāds aktieris, mākslinieks vai mūziķis tiešām nopietni pāriet uz darbību politikā. Es runāju par performancēm, ko angliski sauc par “public stunt”, “electoral guerilla theatre”. Lielbritānijā ir Rasels Brands, citās valstīs ir bijuši dažādi piemēri tam, kā cilvēki, dažādu mērķu vadīti, “troļļo sistēmu”. Raidījuma vadītāja Inga Spriņģe izvēlējās iztaujāt Kaimiņu no tradicionālo mediju un tradicionālās politiskās sistēmas skatpunkta. Pats izpildījums šādā griezienā nebija kļūdains — taču man būtu bijis daudz interesantāk uzzināt, kā mūsu pašpasludinātais “videoblogeris” un topošais māksliniekpolitiķis ierakstās augstāk minētajā politisko performanču matricā. Domāju, ka neesmu vienīgais.

Tad vēl šī moralizēšana par dzeršanu un lamāšanos. Nevaru apgalvot, ka esmu skatījies visus Kaimiņa raidījumus, taču krietnu daļu gan. Un manā skatījumā ne alkohola lietošana, ne arī lamāšanās nav šī raidījuma būtiskākā daļa. Ja nu ļoti gribas atsauces uz žurnālistu ētiku, tad alkohola lietošanas jautājumā žurnālisti jau nu nekad nav bijuši nekādi svētie. Piemēram, leģendārais amerikāņu žurnālists Kristofers Hičenss nemaz neslēpa savu alkohola patēriņu — un viņš nesaskatīja nekādu pretrunu viskija malkošanā, diskutējot par tādiem nopietniem jautājumiem kā ateisms. Jā, nopietniem medijiem mēdz būt arī ļoti strikti noteikumi šajā ziņā, bet diezin vai Kaimiņa “videoblogs” būtu pieskaitāms šādiem medijiem.

Par lamāšanos ir vispār atsevišķs stāsts. Neviens jau neprasa, lai Latvijas Radio ziņās pēkšņi skanētu dažādas rupjības. Tomēr mēs savā puritānismā esam aizgājuši tik tālu, ka arī vārds “prostitūta” dažiem šķiet problemātisks. Esmu pieredzējis arī gadījumu, kad tika nopietni diskutēts, kā lai tagad radio ēterā piemin grupu “Maukas” (bija kādreiz tāda grupa, tur spēlēja Kārlis Vērdiņš un Arvis Viguls), jo tas taču esot rupji. Nu, ko lai te vēl saka, ar šādu pieeju mēs braši soļojam “1984” newspeak virzienā… Vai tā vajag? Manuprāt — nē! Un tas, ka Kaimiņa raidījumā (tostarp arī no viesu puses) izskan “piedirst”, “bļaģ” un “nahui” ir viņu pašu atbildība. Citur pasaulē ne tādus vien brīnumus var ekrānā redzēt. Iespējams, tas ir pat labi sabiedriskajiem medijiem — ir iespēja uz šo “neķītro rupekļu” fona izcelties. Lai gan, ja ir liela vēlēšanās un prasme, daudz pretīgākas un nepatīkamākas lietas var pateikt arī bez neviena lamuvārda.

Turklāt, ja skatāmies uz Kaimiņu kā politmākslas performatoru, tad te nu atkal ir lieki uzbāzties ar “nopietno mediju” un “pieredzējušo politiķu” standartiem. Džordžs Kārlains kapā droši vien rotētu gaismas ātrumā, ja uzzinātu par šādu pieeju.

Taču jāatzīst, ka Kaimiņa paustajā 1:1 raidījuma laikā ir arī dažas lietas, kas šo to pasaka par Latvijas mediju vidi.

No vienas puses — Spriņģe vairākkārt mēģināja norādīt uz mediju un žurnālistikas standartiem attiecībā uz Kaimiņa raidījumu. Te būtu jāatgādina, ka Latvijā ir pietiekami daudz diezgan lielu interneta portālu, kā arī citu vietņu, kuras pēc daudziem parametriem atbilst medija statusam. Taču šie “mediji” izvēlas nereģistrēties par medijiem likumā paredzētajā kārtībā un tādējādi izvairās no atbildības. Liela daļa mūsu valsts žurnālistu, ieskaitot arī profesionālās organizācijas, zina par šo situāciju. Taču vai kaut kas tiek darīts? Nezinu, vai uz šādas mediju vides fona ir korekti kaut ko pārmest raidījumam, kurš skan internetā (BoomFM).

Kaimiņš uzstājīgi savu raidījumu dēvē par “videoblogu” — uz ko tad attiecīgi nav piemērojamas likuma normas politaģitācijas ierobežošanai. Piekritīsim, politiķis un kandidāts vēlēšanās ir tiesīgs gan rakstīt savā blogā vai tviterī, vai arī likt video Youtube. Arī tad, kad politiķi organizē pasākumus vai rīko konferences un tās ir pieejamas interneta video tiešraidē, mēs nebrēcam, ka tā nedrīkst (un galu galā, ja ļoti vajag noregulēt likumdošanu interneta radio jomā, tad to vajag darīt — līdz tam pārmetumi tiešām ir lieki). Taču te rodas cits jautājums. Vai tad blogs (vienalga, vai video vai teksta formā) pēkšņi ir norakstāms kā “tikai blogs”? Ir ne mazums blogu, kuri ir ļoti kvalitatīvi un atsevišķos gadījumos pat sacenšans ar tradicionālajiem medijiem. Skatiet piemērus šeit, šeit, šeit un šeit.

Tas, ka kaut kas tiek nosaukts par blogu, nenozīmē, ka te nevar diskutēt par kvalitāti, ētiku, principiem utt utjp. Kamēr Latvijā šajā jomā no žurnālistu puses būs attieksme “ai, tas jau tikai blogs” — tikmēr mēs par to nevarēsim runāt. Un ļoti žēl, ka tā. Paskatieties, kas notiek portāla IR blogu sadaļā! Vai tas ir normāli, pieņemami, skaisti, ētiski un profesionāli? Līdz šim uz jautājumiem par šo sadaļu no Nellijas Ločmeles esmu saņēmis tikai atbildi, ka šīs sadaļas saturu neveidojot redakcija. Paldies, biju pamanījis!

Un kas veido Kaimiņa “videobloga” saturu? Žurnālistu redakcija? Tad jau laikam jautājumi lieki…

Visbeidzot, ja tiek izteikta kritika par Kaimiņa politaģitāciju, “apejot likumu ar līkumu”, par to, kas un kā finansē viņa raidījumu utt utjp… Cik lielā mērā Latvijas “nopietnie” mediji ir gatavi analizēt paši savus grēkus? Latvijas Žurnālistu Asociācijas (LŽA) biedri un vadība labi zina, ko VID un Darba inspekcija ir teikusi par plaši izplatītajām shēmām ar autorlīgumiem, mikrouzņēmumiem (un nu jau arī patentmaksām). Nu jau pagājuši vairāki gadi, kopš tikai skatīts konkrēti TV3 gadījums. Ir rezultāts? Nav rezultāta. Kad TVnet publicēja melus par Zviedrijas Radio, viņi arī pēc faktu atklāšanas to visu ignorēja un neatsauca nevienu pašu burtiņu.

Un, ja jau par ētiku, tad droši vien būs vietā atgādināt par maniem iesniegumiem LŽA Ētikas komisijai, uz kuriem tā arī neesmu saņēmis atbildi (kas ir komisijas nolikuma pārkāpums). Vai tas ir ētiski? Un cik ētisks bija šīs komisijas attaisnojošais lēmums Paula Raudsepa acīmredzamā interešu konflikta gadījumā (saņēma naudu no Latvijas Bankas, bet intervēja Rimšēvicu)?

Ja skatāmies uz Latvijas mediju vidi bez liekuļošanas — fakts ir tāds, ka mūsu valsts žurnālistu cunftei nav ne kopīga žurnālistu ētikas kodeksa, ne efektīva un taisnīga pašregulācijas mehānisma, ne arī platformas regulārām, saturiski vērtīgām un nozari attīstošām diskusijām par žurnālistu ētiku un citiem profesionālajiem jautājumiem mūsdienu mediju mainīgajā pasaulē. Un tas ir, būsim godīgi, vienkārši nožēlojami.

Visbeidzot tiem, kam dikti kremt Kaimiņa izveicīgā interneta iespēju izmantošana saviem politperformanču izgājieniem, varbūt derētu pievērst uzmanību pazīstama, ietekmīga un dažādos aspektos arī cienījama žurnālista acīmredzami neētiskai rīcībai. Vai arī šoreiz tiks paziņots, ka “arī Mārim Zanderam ir vārda brīvība” un “Didzi, beidz kasīties”?

Ja tā — tad arī Kaimiņam ir vārda brīvība, un beidziet kasīties.

Vai arī esiet konsekventi!

Lūk, par šādām problēmām un jautājumiem manā skatījumā signalizē Kaimiņa suņu rējieni.

Didzis Melbiksis

Multilingual citizen. Europe, Sweden, media, politics.



Feedback
& suggestions
can be directed to










Powered by WordPress.
This work is licensed under a Creative Commons Attribution-NonCommercial-NoDerivs 3.0 Unported License.