media punk

TV3 Nekā Personīga (NP) sižets par Ingunas Sudrabas it kā braukšanu uz Maskavu privātā lidmašīnā sacēlis pamatīgu vētru — tas nav bez pamata, jo runa ir par jaunas partijas vadītājas iespējamām saitēm ar Latvijai nevēlamiem Krievijas pilsoņiem.

Temats aktuāls un svarīgs. Taču ko un ar kādām metodēm ir atklājuši žurnālisti?

NP sižetā konstatēts, ka Sudrabai līdzīga sieviete iekāpj privātā lidmašīnā. Pat vairākas reizes noskatoties videomateriālu, vismaz es nevarēju 100% secināt, ka tā tiešām ir Sudraba. Seja parādās tikai daļēji, nedaudz aizgrieztā profilā. Videokadros, kuros rāda Sudrabu tādā pašā kažokā, viņa gan redzama ar pilnīgi citu frizūru. Rodas jautājums — ar kādām metodēm (izņemot piezūmēšanu) žurnālisti varēja konstatēt, ka tā tiešām bija Sudraba?

Nenoliegšu, ka arī man šķiet, ka tā bija viņa. Bet vai ar to pietiek, lai vēlāk Sudrabu vainotu melos — jo viņa kategoriski noliedz, ka ir videokadros redzamā sieviete? Manuprāt, pierādījumu ir stipri par maz.

Iespējams, konkrētāku informāciju par to, kas tieši lidoja ar konkrēto lidmašīnu, varēja pacensties “izmakšķerēt” no konkrēto termināli apkalpojošās kompānijas. Šādu avotu apstiprinājums padarītu stāstu daudz, daudz ticamāku.

Šādi avoti vai nu nav meklēti, vai arī nav atradušies.

Neatbildēts paliek arī jautājums par to, kas un kādā veidā apstiprinājis, ka lidmašīnas galamērķis bija tieši Maskava. Tāpat arī nav apstiprinājuma tam, ka visas lidmašīnā sakāpušās personas tiešām devās ceļā — slepeni filmētais video beidzas ar kadru, kurā kāpnītes vēl ir pie lidmašīnas lūkas. Vai mēs varam būt pārliecināti, ka kāds cilvēks nebija atnācis vienkārši pavadīt kādus citus?

Protams, vēl daudzkārt vērtīgāk būtu bijis noskaidrot, vai Sudrabas saites ar sižetā minētajiem Krievijas pilsoņiem kaut kādā veidā ietekmējušas, teiksim, viņas kā Valsts kontrolieres darbu. Tāpat arī par Maskavā apmeklētajiem pasākumiem — es tiešām neredzu nekādu noziegumu Latvijas vēstniecības organizētu pasākumu apmeklēšanā.

Tikmēr citi žurnālisti ir pacentušies sākotnējo NP stāstu uzfrišināt, meklējot apstiprinājumus Sudrabas identitātei. Runa ir par portālā IR bez autora vārda publicētu rakstu. Raksta autors vai autori ir ķērušies pie blakus “Sudrabai” redzamajiem jauniešiem. Anonīmi avoti Sudrabas dzimtajā pilsētā Gulbenē apstiprina, ka tie esot Sudrabas brāļa dēli. Tiktāl viss vēl ir pieklājības robežās… Taču kāpēc tiek publicēti šo cilvēku vārdi? Viens no jauniešiem turklāt ir nepilngadīgs, kas apstiprināts pašā rakstā (atsauce uz 9. klases izlaidumu šogad), tāpat tas skaidri redzams sociālajos tīklos.

Portāls IR arī zvana pašam Sudrabas brālim un publicē viņa atteikumu kaut ko komentēt, identificējot arī viņu ar vārdu un uzvārdu.

Jautājums — kāpēc vispār bija jāzvana Sudrabas brālim? Viņš nav iesaistīts politikā un nav izvēlējies būt publiska persona. Turklāt viņam ar žurnālistu skatīto gadījumu vispār nav nekāda tieša sakara. Kādu atbildi žurnālisti no viņa vēlējās sagaidīt? Kāpēc privātpersonai būtu medijiem jākomentē savu bērnu (!) gaitas?

Savdabīgi, ka Gulbenē atrasto informācijas avotu identitāti IR rūpīgi slēpj. Tāpat netiek atklāts arī raksta autora vārds un uzvārds. Taču Sudrabas brālim un viņa bērniem tiek piemērota pavisam cita latiņa. Kāpēc? Vai lasītājs kaut ko iegūst no tā, ka uzzina šo cilvēku vārdus un uzvārdus? Vai tiešām bērni (vismaz viens nepilngadīgs) ir jāpakļauj šādai vazāšanai masu mediju telpā? Kā vārdā un ar kādu mērķi?

Pārējie mediji, protams, draudzīgi pārspiež visu “vērtīgo” informāciju, īpaši neko nešķirojot. To dara arī LETA, kuras ražojumus naski izplata interneta portāli.

Ko varam secināt? Vērtīgo tematu šoreiz izpurgājusi žurnālistu dzīšanās pēc ātras sensācijas, kā arī pat tādu it kā progresīvu mediju kā IR pamatīga “nodzeltēšana”. Latvijas mazprasīgā auditorija šo “mediju izstrādājumu”, protams, norīs gandrīz kā delikatesi. Taču vai ar to pietiek? Kur paliek žurnālistu un mediju atbildība?

Negribu teikt, ka kāds šo materiālu šajā vēlēšanu laikā pasūtījis. Tomēr jāuzdod divi jautājumi. Vai tiešām žurnālistiem nav pienākums parūpēties par maksimālu segumu saviem “atklājumiem”, it sevišķi, ja iesaistītās personas tiek apsūdzētas melos? Un kāpēc žurnālisti nevēlas ievērot cilvēku tiesības uz privāto dzīvi?

Didzis Melbiksis

Multilingual citizen. Europe, Sweden, media, politics.



Feedback
& suggestions
can be directed to










Powered by WordPress.
This work is licensed under a Creative Commons Attribution-NonCommercial-NoDerivs 3.0 Unported License.